Instrukcija reģistrēta 8728-100507
ZĀĻU APRAKSTS
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Milgammaâ N kapsulas
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
Aktīvās vielas:
1 kapsula satur:
Pyridoxini hydrochloridum (piridoksīna hidrohlorīdu) 90 mg
Benfotiaminum (benfotiamīnu) 40 mg
Cyanocobalaminum (cianokobalamīnu) 250 mg
3. ZĀĻU FORMA
Kapsulas iekšķīgai lietošanai
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
B grupas vitamīnu preparāts neiropātiju ārstēšanai
4.1. Terapeitiskās indikācijas
B grupas vitamīnu hipo- un avitaminoze
Dažādas cilmes nervu slimības:
- neiropātijas un polineiropātijas (diabētiskas, alkohola izraisītas u. c.),
- nervu sāpes (neiralģijas),
- nervu iekaisumi (neirīti, noteiktas formas redzes nerva iekaisums - retrobulbārais neirīts),
- sejas nerva (facialis parese) parēze.
Mialģijas, sāpes radošs muskuļu sasprindzinājums, mugurkaula saknīšu kairinājuma sindroms (radikulārais sindroms), HWS sindroms, pleca - rokas sindroms.
Pārslodzes gadījumā un atveseļošanās periodā.
Palīglīdzeklis jostas roze (herpes zoster)gadījumā.
4.2. Devas un lietošanas veids
Lietot pa 1 kapsulai 3 - 4 reizes dienā; vieglos gadījumos un īpaši labas iedarbības gadījumā pa 1 - 2 kapsulām dienā.
Lietošanas veids un ilgums
Kapsulas ieņem pēc ēdienreizes nesakošļājot ar nelielu šķidruma daudzumu.
4.3. Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība pret preparāta sastāvdaļām.
- MilgammaR N kapsulas nedrīkst lietot, ja ir aizdomas par paaugstinātu jutību pret benfotiamīnu, kā arī ja ir alerģija pret piridoksīna hidrohlorīdu (B6 vitamīnu) vai paaugstināta jutība pret kādu citu no MilgammaR N kapsulas sastāvdaļām.
Relatīvi kontrindicēta ir lietošana pacientiem ar psoriāzi, jo B12 vitamīns var pastiprināt ādas izpausmes.
Preparātu nelietot izteiktu uzbudinājuma pārvades traucējumu sirdī un akūtas dekompensētas sirds mazspējas gadījumā.
4.4. Īpaši brīdinājumi un īpaša piesardzība lietošanā
Preparāts satur manitolu.
4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
B6 vitamīns terapeitiskās devās var pavājināt L - dopa darbību. Mijiedarbību novēro arī ar izoniazīda preparātiem, D - penicilamīnu, cikloserīnu.
Īpaša uzmanība jāpievērš Milgammaâ lietojot vienlaicīgi ar kolhicīnu, etilspirtu un neomicīnu, perorāliem biguanīda tipa pretdiabēta līdzekļiem un p - aminosalicilskābi, arī hloramfenikolu un C vitamīnu- ietekmē B12 vitamīna uzsūkšanos.
4.6. Grūtniecība un zīdīšana
Grūtniecības un zīdīšanas laikā var lietot līdz 25 mg B6 vitamīna dienā. Šis preparāts satur 90 mg B6 vitamīna kapsulā, tādēļ grūtniecības un zīdīšanas laikā to lietot nedrīkst.
4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Nav zināma.
4.8 . Nevēlamās blakusparādības
Atsevišķos gadījumos iespējamas paaugstinātas jutības reakcijas (nātrene, izsitumi). Kā B12 blaknes literatūra vēl min: niezi, drebuļus, karstuma viļņus, sliktu dūšu, reiboni, vieglu hipokaliēmiju, reti- acne, bullozi izsitumi, anafilakse, angioedēma.
4.9. Pārdozēšana
Nav zināma.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
-
- Farmakoterapeitiskā grupa: B1 vitamīna kombinācijas ar B6 un/vai B12 vitamīnu
- ATĶ kods: A11DB
Neirotropie B grupas vitamīni labvēlīgi ietekmē vielmaiņas un deģeneratīvas nervu un kustību aparāta slimības. Tos lieto ne tikai lai novērstu vitamīnu deficītu, bet lielās devās tiem piemīt farmakoloģiskas īpašības, kas nosaka izteiktu milgammaā pretsāpju, antineiralģisko un reģeneratīvo iedarbību.
Placebo kontrolētajā dubultaklās metodes pētījumā pacientiem ar manifestējošu diabētisku polineiropātiju tika pārbaudīta benfotiamīna, B6 vitamīna un B12 vitamīna kombinētā preparāta iedarbība. Terapijas gaitā novēroja izteiktu sāpju sajūtu un sensibilitātes traucējumu nozīmīgu uzlabošanos (Ledermann und Wiedey, 1989).
Placebo kontrolētais dubultaklās metodes pētījums, lietojot benfotiamīna, B6 vitamīna un B12 vitamīna kombinēto preparātu, diabētiskās polineiropātijas terapijā, uzrādīja nervu uzbudinājuma pārvades ātruma būtisku uzlabošanos. Arī ilgstošie novērojumi, kas notika deviņus mēnešus pēc pētījuma, apliecināja šo pozitīvo efektu (Stracke et al., 1996).
5.1. Farmakodinamiskās īpašības
Benfotiamīns pieder allitiamīna grupai un ir taukos šķīstošs B1 vitamīna atvasinājums. Salīdzinājumā ar ūdenī šķīstošo B1 vitamīnu, tas izceļas ar šādām priekšrocībām.
- 1. Benfotiamīns uzsūcas 3 - 5 reizes labāk nekā ekvivalents tiamīna hidrohlorīda daudzums.
- 2. Lietojot līdzīgās devās, 2 - 5 reizes vairāk benfotiamīna nekā tiamīna hlorīda pārvēršas kokarboksilāzē, kas piedalās vielmaiņā.
- 3. Benfotiamīns ir nesalīdzināmi lielākā mērā rezistents pret enzīma tiamināzes ietekmi.
- 4. Arī pēc ļoti liela benfotiamīna daudzuma perorālas ieņemšanas anafilaktiskas reakcijas netiek novērotas.
- 5. Atšķirībā no tiamīna hlorīda, kas aizkavē zarnu peristaltiku, benfotiamīnam piemīt viegli uzbudinoša iedarbība uz gludo muskulatūru.
- 6. Benfotiamīns ir bez garšas un smaržas. Cilvēkam nepiemīt tipiskā, nepatīkamā smarža, ko var novērot pēc ūdenī šķīstošā B1 vitamīna ieņemšanas.
B6 vitamīns ietekmē olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu noārdīšanu. Tā neirotropā iedarbība tiek izmantota, piemēram, izonikotīnskābes hidrazīda terapijā, lai izvairītos no neirīta. B6 vitamīnam iedarbojoties uz galvas smadzeņu stumbru, tiek novērsti ekstrapiramidālie simptomi.
B12 vitamīns nepieciešams šūnu vielmaiņai, normālai asinsainai un nervu sistēmas darbībai. Tas katalizē bioloģisko nukleīnskābju sintēzi un līdz ar to jaunu šūnu kodolu izveidi. Lietojot lielās devās, B12 vitamīnam bez tam vēl piemīt pretsāpju, antialerģiskas un apasiņošanu veicinošas īpašības.
5.2. Farmakokinētiskās īpašības
Pēc benfotiamīna perorālas ievadīšanas fosfatāzes ietekmē zarnās notiek defosforilēšanās taukos šķīstošajā S-benzoiltiamīnā (SBT). Tas uzsūcas labāk nekā ūdenī šķīstošie tiamīna atvasinājumi un no cirkulējošām asinīm nonāk šūnu iekšienē. Tur notiek fermentatīva debenzoilēšanās par tiamīnu, kas pēc tam tiamīnkināzes ietekmē tiek pārvērsts aktīvajā koenzīma formā (kokarboksilāze jeb tiamīna difosfāts). Dienā organismā tiek noārdīts apmēram 1 mg tiamīna. Tiamīna atlikums izdalās ar urīnu.
Kokarboksilāze ir piruvātdehidrogenāzes koenzīms, kam ir svarīga nozīme oksidatīvā glikozes noārdīšanās procesā. Tā kā enerģija nervu šūnās galvenokārt tiek iegūta glikozes oksidatīvās noārdīšanas rezultātā, tad nervu sistēmas darbībai nepieciešama pietiekoša apgāde ar tiamīnu. Paaugstināta glikozes līmeņa gadījumā ir lielāka vajadzība pēc tiamīna. Ar benfotiamīnu intracelulāri tiek sasniegtas augstākas tiamīna un aktīvo koenzīmu koncentrācijas nekā ar perorāli lietotiem ūdenī šķīstošiem tiamīna atvasinājumiem.
Ja asinīs nav pietiekams kokarboksilāzes daudzums, asinīs un audos var palielināties noārdīšanās starpproduktu, piemēram, piruvāta, laktāta un ketoglutarāta koncentrācija, uz ko sevišķi jutīgi reaģē muskulatūra, miokards un centrālā nervu sistēma. Benfotiamīns kavē šo toksisko vielu uzkrāšanos. Bez tam benfotiamīna terapeitiskai lietošanai ir pretsāpju efekts.
B6 vitamīna līmeņa izzināšanai piemērots triptofāna slodzes tests. Lietojot perorāli 0,1 g/ kg l-triptofāna ksanturēnskābes izdalīšanās parasti ir līdz 30 mg/24 stundās. Lielāka ksanturēnskābes daudzuma izdalīšanās norāda uz B6 vitamīna deficītu.
Piridoksīns, piridoksāls un piridoksamīns uzsūcas ļoti strauji un fosforilējas un oksidējas par piridoksāl-5-fosfātu (PALP) un piridoksālu. Galvenais izvadīšanās produkts ir 4 - piridoksīnskābe.
Gremošanas procesa laikā no uztura atbrīvojies B12 vitamīns tiek saistīts pie intrinziskā faktora (IF). Šis glikoproteīns veidojas kuņģa parietālajās šūnās. B12 vitamīna un IF komplekss ir rezistents pret proteolītiskiem fermentiem un nokļūst distālajā vidē, kur to saista specifiski receptori un tā tiek garantēta vitamīna uzsūkšanās. B12 vitamīns caur gļotādu nokļūst kapilārajā asinsritē, kur tas piesaistās transportproteīnam transkobalamīnam. Šis komplekss tiek ātri uzņemts no aknām, kaulu smadzenēm un citām proliferējošām šūnām. Pacientiem intrinziskā faktora trūkuma, malabsorbcijas vai zarnu slimību vai pārmaiņu gadījumā, pēc gastrektomijas vai autoimūnantiķermenīšu veidošanās gadījumā, ir traucēta uzsūkšanās. Normālos apstākļos tikai 1,5 - 3,5 mg B12 vitamīna uzsūcas no uztura.
B12 vitamīns tiek izdalīts ar žulti un pakļauts enterohepatiskai cirkulācijai. B12 vitamīns pāriet placentā.
Biopieejamība
Būtiski augstā benfotiamīna biopieejamība pretstatā ūdenī šķīstošam tiamīna mononitrātam pierādīta BITSCH (1990) salīdzinošos pētījumos 10 jauniem brīvprātīgiem vīriešiem. Benfotiamīna uzsūkšanās notika proporcionāli devai, jo substance, pamatojoties uz tās šķīstamību taukos, pretstatā tiamīnam nav pakļauta piesātināšanās kinētikai. Turpretī no iekšķīgi ievadītas dienas devas uzsūcas maksimāli tikai 10 mg ūdenī šķīstošā B1 vitamīna. Bez tam benfotiamīns ilgāk uzturās audos.
Benfotiamīns ir nepārprotami pārāks arī pār citiem taukos šķīstošiem tiamīna atvasinājumiem. To varēja redzēt Bitsch 1992. gada pētījumā parādot salīdzinošos pētījumos ar cross - over metodi, ka, piemēram, AUC vērtība (laukums zem koncentrācijas - laika līknes) pēc benfotiamīna devas ievadīšanas plazmā 4 reizes pārsniedz atbilstošu fursultiamīna vērtību; tiamīna maksimālā koncentrācija (cmax) plazmā pēc benfotiamīna ievadīšanas vairāk nekā divas reizes pārsniedz fursultiamīna vērtību.
B1 vitamīna noteikšanai piemēroti tiamīna difosfātatkarīgās enzīmu aktivitātes mērījumi eritrocītos, piemēram, transketolāzes (ETK) un tās aktivitātes apjoms (aktivēšanās koeficients a - ETK). Transketolāzes koncentrācija (ETK) plazmā ir 2 - 4 mg/100 ml.
PALP līmenis serumā pieaugušiem ir vidēji 1,2 mg/100 ml. B6 vitamīna koncentrācija asinīs ir vidēji 6 mmol/100 ml. Hipervitaminoze vai blakusparādības, lietojot pat vairāk nekā 1 g dienā, nedēļas laikā un mēneša laikā nav novērotas.
Normālos apstākļos B12 vitamīna koncentrācija plazmā ir 200 - 900 pg/ml, deficīta gadījumā - 200 pg/ml. Cirkulējošais B12 vitamīna daudzums atbilst tikai 0,1% no kopējā vitamīna daudzuma.
Nepieciešamais B12 vitamīna daudzums dienā ir apmēram 1 mg. Organismā necirkulējošais B1 vitamīns galvenokārt tiek uzkrāts aknās. Ja krājums organismā ir 3 - 5 mg, vitamīna daudzums aknās samazinās par 50 - 90%.
B12 vitamīna uzsūkšanos kavē kolhicīns, etanols un neomicīns (šādos gadījumos jāordinē parenterāla ievadīšana). Arī perorālie biguanīda tipa pretdiabēta līdzekļi un p-aminosalicilskābe, arī hloramfenikols un C vitamīns ietekmē B12 vitamīna uzsūkšanos. Cianokobalamīna bioloģiskais pussadalīšanās (pusizvades) periods plazmā ir 123 stundas.
5.3. Preklīniskie dati par drošību
Nav īpašas informācijas.
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
Cietie tauki, rapša sēklu eļļa, sojas lecitīns, glicerīns, kalcija hidrogēnfosfāts, etilvanilīns, želatīns, mannitols, sorbitols, hidrogenizēta hidrolizēta ciete, krāsvielas – titāna dioksīds (E 171), sarkanais dzelzs oksīds (E 172).
6.2. Nesaderība
Benfotiamīns parasti neizrāda tiamīnam raksturīgo nesaderību. Tikai aminofilīna, C vitamīna un augstu temperatūru, arī augsta gaisa mitruma apstākļos un B2 vitamīna klātbūtnē novērotas substances krāsas pārmaiņas.
B12 vitamīns ir nesaderīgs ar oksidējošām un reducējošām substancēm un ar smago metālu sāļiem. Šķīdumos, kuri satur tiamīnu, B12 vitamīns, kā arī citi B grupas vitamīni tiamīna noārdīšanās produktu ietekmē tiek ātrāk noārdīti (dzelzs joni zemā koncentrācijā no tā var pasargāt). Arī riboflavīnam, īpaši vienlaicīgas gaismas iedarbības ietekmē, piemīt destruktīvs efekts; nikotīnamīds paātrina fotolīzi, turpretī antioksidanti darbojas kavējoši.
Milgammaâ N kapsulu derīguma termiņš ir 2 gadi.
- 6.4. Īpaši norādījumi par uzglabāšanu
Sargāt no gaismas un uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.
- 6.5. Iepakojuma veids un saturs
Iepakojums pa 20 kapsulām, 50 kapsulām, 100 kapsulām, arī klīnikas iepakojums pa 500, 1000 un 5000 kapsulām.
6.6. Norādījumi par lietošanu
Skatīt sadaļu 4.2. "Devas un lietošanas veids"
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
Wörwag Pharma GmbH & Co. KG, Vācija
Calwer Str. 7
71034 Böblingen
8. REĢISTRĀCIJAS NUMURS
99-1028
9. REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
28.12.1999.
10. TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
2004. gada augusts
