10899-170908
ZĀĻU APRAKSTS
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Venlagamma 37,5mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Venlagamma 75mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Venlagamma 150mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
Venlagamma 37,5mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Katra ilgstošās darbības kapsula satur 37,5 mg venlafaksīna (Venlafaxinum) (hidrohlorīda formā).
Venlagamma 75mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Katra ilgstošās darbības kapsula satur 75 mg venlafaksīna (Venlafaxinum) (hidrohlorīda formā).
Venlagamma 150mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Katra ilgstošās darbības kapsula satur 150 mg venlafaksīna (Venlafaxinum) (hidrohlorīda formā).
Palīgviela: 0,792 mg saulrieta dzeltenais (E110)
Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.
3. ZĀĻU FORMA
Ilgstošās darbības cietā kapsula.
Venlagamma 37,5mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Cieta želatīna kapsula, kuru veido blāvi pelēks, necaurspīdīgs kapsulas korpuss un dzeltenoranžs, necaurspīdīgs vāciņš, uz kura uzdrukāta resna un tievāka radiāla cirkulāra līnija sarkanā krāsā.
Saturs:
3 baltas līdz dzeltenīgi baltas, apaļas, abpusēji izliektas apvalkotās tabletes (minitabletes).
Venlagamma 75mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Cieta želatīna kapsula, kuru veido dzeltenoranžs, necaurspīdīgs kapsulas korpuss un vāciņš, uz kura uzdrukāta resna un tievāka radiāla līnija sarkanā krāsā.
Saturs:
6 baltas līdz dzeltenīgi baltas, apaļas, abpusēji izliektas apvalkotās tabletes (minitabletes).
Venlagamma 150mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Cieta želatīna kapsula, kuru veido tumši oranžs, necaurspīdīgs kapsulas korpuss un tumši oranžs, necaurspīdīgs vāciņš, uz kura uzdrukāta resna un tievāka radiāla līnija baltā krāsā.
Saturs:
12 baltas līdz dzeltenīgi baltas, apaļas, abpusēji izliektas apvalkotās tabletes (minitabletes).
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
4.1 Terapeitiskās indikācijas
- Depresīvi traucējumi, tai skaitā depresija ar trauksmi
- Balstterapija un recidīvu profilakse pacientiem ar depresīviem traucējumiem (recidīva profilakse pēc depresijas simptomu reakcijas vai atkārtotas depresijas epizožu rašanās profilakse)
- Ģeneralizēta trauksme
- Sociālā trauksme (sociālās fobijas)
- Panika ar vai bez agorafobijas.
4.2 Devas un lietošanas veids
Iekšķīgai lietošanai.
Depresīvu traucējumu, sociālas fobijas un ģeneralizētas trauksmes gadījumā ieteicamā venlafaksīna sākumdeva ir 75 mg vienu reizi dienā. Ja nepieciešams, devu var palielināt līdz 150 mg venlafaksīna vienu reizi dienā.
75 mg venlafaksīna antidepresīvā darbība parasti rodas pēc 2 lietošanas nedēļām. 75 mg venlafaksīna anksiolītiskā ietekme parasti izpaužas pēc 1 lietošanas nedēļas.
Panikas gadījumā ieteicamā deva ir 75 mg venlafaksīna vienu reizi dienā. Terapija jāsāk ar devu pa 37,5 mg vienu reizi dienā pirmās 4 līdz 7 dienas; pēc tam deva jāpalielina līdz 75 mg vienu reizi dienā.
Sociālā trauksme
Ieteicamā ilgstošas darbības venlafaksīna deva ir 75 mg vienu reizi dienā. Nav pierādījumu, ka lielāka deva sniedz papildu ieguvumu.
Pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu depresiju, paniku vai ģeneralizētu trauksmi, ja nepieciešams, devu var palielināt līdz 225 mg venlafaksīna vienu reizi dienā. Pacientiem ar smagu depresiju devu par palielināt līdz 375 mg venlafaksīna vienu reizi dienā. Deva parasti jāpalielina ik pēc 2 nedēļām, taču ne ātrāk kā pēc 4 dienām.
Ja depresīvu traucējumu terapijā, piemēram, smagas depresijas gadījumā vai hospitalizētiem slimniekiem, nepieciešama strauja zāļu iedarbība, ieteicamā sākumdeva ir 75 līdz 150 mg venlafaksīna vienu reizi dienā. Šo devu ik pēc divām vai trīs dienām var palielināt pa 75 mg pat līdz 300 mg venlafaksīna. Maksimālā ieteicamā venlafaksīna dienas deva ir 375 mg. Balstdevu noteicot, jāievēro pacienta terapeitiskā reakcija un zāļu panesamība.
Pacienti ar nieru vai aknu darbības traucējumiem
Pacientiem ar nieru vai aknu darbības traucējumiem jālieto mazāka venlafaksīna deva.
Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem un glomerulārās filtrācijas ātrumu (GFĀ) 10‑70 ml/min deva jāmazina par 25‑50%. Dialīzes pacientiem deva jāmazina par 50%, un viņi devu nedrīkst lietot pēc dialīzes procedūras.
Pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem aknu funkciju traucējumiem deva jāmazina par 50%. Dažiem pacientiem var būt nepieciešama vēl lielāka devas mazināšana.
Bērni
Venlagamma nav ieteicams lietošanai bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam, jo nav pietiekamas informācijas par lietošanas drošību un efektivitāti šai pacientu grupā (skatīt apakšpunktu 4.4).
Gados vecāki pacienti
Devas pielāgošana, tikai pamatojoties uz pacienta vecumu, gados vecākiem pacientiem nav noteikta. Noteicot devu, sevišķa piesardzība jāievēro devas palielinājuma gadījumā.
Lietošanas veids
Venlagamma dienas deva jālieto katru dienu vienā laikā – no rīta vai vakarā jānorij visa deva kopā ar maltīti un pietiekamu šķidruma daudzumu.
Ilgtermiņa terapija
Depresīvu traucējumu gadījumā un pacientiem ar ģeneralizētu trauksmi, paniku vai sociālu fobiju recidīvu novēršanai un atkārtošanās profilaksei terapija jāturpina vairākus mēnešus vai pastāvīgi. Deva parasti ir tāda pati kā akūtas terapijas gadījumā. Pēc noteikta laika regulāri jāpārskata ilgstošas venlafaksīna terapijas nepieciešamība katram pacientam.
Terapijas pārtraukšana
Parasti terapiju ieteic pārtraukt, devu mazinot pakāpeniski, lai novērstu abstinences simptomu risku. Ja Venlagamma lietots ilgāk par 6 nedēļām, deva pakāpeniski jāmazina vismaz divu nedēļu laikā, bet devas mazināšanai nepieciešamais laiks jānoteic atkarībā no devas, terapijas ilguma un pacienta īpašībām.
4.3 Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība (hipersensitivitāte) pret venlafaksīnu vai jebkuru no palīgvielām.
Venlafaksīnu nedrīkst lietot vienlaikus ar MAO inhibitoriem (skatīt apakšpunktu 4.5). Venlafaksīna lietošanu drīkst sākt ne ātrāk par 14 dienām pēc MAO inhibitora lietošanas pārtraukšanas; pēc terapijas ar atgriezenisku MAO inhibitoru (piemēram, moklobemīdu), šis laiks var būt īsāks, taču noteikti jāievēro adekvāts zāļu darbības izzušanas laiks. Venlafaksīnu aizstājot ar MAO inhibitoru, MAO inhibitoru drīkst lietot ne ātrāk par 7 dienām pēc venlafaksīna lietošanas pārtraukšanas.
4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pašnāvība/pašnāvnieciskas domas vai klīniskā stāvokļa pasliktināšanās
Depresijas gadījumā ir palielināts pašnāvniecisku domu, paškaitējuma un pašnāvības (ar pašnāvību saistītu notikumu) risks. Šis risks pastāv, līdz rodas nozīmīga remisija. Tā kā pāris pirmajās terapijas nedēļās vai ilgāk uzlabojuma var arī nebūt, pacienti rūpīgi jāuzrauga, līdz tas rodas. Vispārējā klīniskā pieredze liecina, ka pašnāvības risks atveseļošanās sākumposmā var palielināties.
Arī citi psihiskie traucējumi, kuru gadījumā paraksta Venlagamma, var būt saistīti ar palielinātu ar pašnāvību saistītu notikumu risku. Bez tam šo traucējumu pavadsaslimšana var būt depresija. Tādēļ, ārstējot pacientus ar citiem psihiskiem traucējumiem, jāievēro tādi paši piesardzības pasākumi kā depresijas slimnieku terapijas gadījumā.
Zināms, ka pacientiem, kam anamnēzē ir ar pašnāvību saistīti notikumi vai nozīmīgā pakāpē izteikts pašnāvniecisks domāšanas veids, ir lielāks pašnāvniecisku domu vai pašnāvības mēģinājumu risks, tādēļ terapijas laikā šādi pacienti cieši jāuzrauga. Ar placebo kontrolētu klīnisko pētījumu metaanalīzē par antidepresantu lietošanu psihisku traucējumu gadījumā pierādīts, ka antidepresantus lietojošiem pacientiem līdz 25 gadu vecumam ir palielināts pašnāvnieciskas uzvedības risks, salīdzinot ar placebo grupu.
Farmakoterapijas laikā, īpaši terapijas sākumposmā un pēc devas maiņas, pacienti, sevišķi pacienti ar palielinātu risku, noteikti ir stingri jāuzrauga. Pacienti (un pacientus aprūpējošās personas) jābrīdina, ka noteikti jāuzrauga, vai nerodas jebkāda klīniska pasliktināšanās, pašnāvnieciska uzvedība vai domas un neparastas uzvedības pārmaiņas, bet šādu simptomu gadījumā nekavējoties jāmeklē medicīniskā palīdzība.
Pacienti rūpīgi jānovēro, vai nerodas klīniskā stāvokļa pasliktināšanās un nosliece uz pašnāvību, īpaši terapijas sākumposmā vai devas vai lietošanas shēmas maiņas gadījumā. Pašnāvības risks īpaši jāapsver pacientiem ar depresiju. Lai mazinātu tīšas pārdozēšanas risku, jāordinē mazākais venlafaksīna iepakojums, kas vēl atbilst labas pacienta aprūpes principiem.
Lietošana bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam
Venlafaksīna lietošana nav ieteicama bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam. Klīniskos pētījumos antidepresantus lietojošiem bērniem un pusaudžiem, salīdzinot ar placebo grupu, biežāk radās ar pašnāvību saistīta uzvedība (pašnāvības mēģinājums un pašnāvnieciskas domas) un naidīgums (galvenokārt agresija, pretdarbība un dusmas). Taču, ja, pamatojoties uz individuālu klīnisko nepieciešamību, ārsts pieņem lēmumu par terapiju, stingri jāuzrauga, vai pacientam nerodas pašnāvnieciska uzvedība. Bez tam nav ilgtermiņa drošuma datu par augšanu, nobriešanu un kognitīvo un uzvedības attīstību bērniem un pusaudžiem.
Ja venlafaksīnu lieto bērni un pusaudži, periodiski jānoteic ķermeņa masa un asinsspiediens. Bērniem un pusaudžiem ar stabilu asinsspiediena palielināšanos jāapsver terapijas pārtraukšana vai holesterīna līmeņa noteikšana ilgtermiņa terapijas laikā (skatīt apakšpunktu 4.8). Nav vērtēta zāļu drošība bērniem līdz 6 gadu vecumam, kā arī nav noteikta līdzekļa efektivitāte pacientiem pirms 18 gadu vecuma.
Piesardzība jāievēro pacientiem ar vidēji smagiem vai smagiem nieru vai aknu darbības traucējumiem vai aknu cirozi (informāciju par devu skatīt apakšpunktā 4.2).
Venlafaksīna terapijas laikā saņemti atsevišķi ziņojumi par krampjiem. Tādēļ venlafaksīns piesardzīgi jālieto pacientiem, kuriem anamnēzē ir krampji. Venlafaksīna lietošana jāpārtrauc visiem pacientiem, kuriem terapijas laikā rodas krampji.
Piesardzība jāievēro arī pacientiem, kas iepriekš ārstēti ar elektrokonvulsīvo terapiju. Nav pieredzes ar elektrokonvulsīvās terapijas un venlafaksīna lietošanu vienlaikus.
Venlafaksīna terapija var būt saistīta ar devatkarīgu asinsspiediena paaugstināšanos. Ziņots par nozīmīgas asinsspiediena paaugstināšanās gadījumiem, kad nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība; daži no šiem pacientiem bija jāhospitalizē. Tādēļ ieteicams regulāri noteikt asinsspiedienu. Pirms sākt terapiju ar venlafaksīnu, esošai hipertensijai jābūt kontrolētai.
Tā kā vēl arvien nav pietiekamas pieredzes, pacientiem, kuriem anamnēzē ir nesens miokarda infarkts vai nestabila sirds slimība, venlafaksīns jālieto, ievērojot piesardzību. Ieteicama uzmanīga devas pielāgošana.
Var paātrināties sirdsdarbība, sevišķi lielākas devas gadījumā. Piesardzība jāievēro pacientiem, kuru pavadsaslimšanu norisi sirdsdarbības ātruma palielināšanās var pasliktināt.
Venlafaksīna lietošana var būt saistīta ar midriāzi. Tādēļ pacienti ar paaugstinātu intraokulāro spiedienu vai palielinātu šaurleņķa glaukomas risku rūpīgi jāuzrauga.
Venlafaksīna terapija var būt saistīta ar hiponatrēmiju un/vai neadekvātas ADH sekrēcijas sindromu (NADHSS). Parasti pacientiem, kuriem rodas šādas izpausmes, ir hipovolēmija vai dehidratācija, piemēram, gados vecākiem vai diurētiskus līdzekļus lietojošiem pacientiem. Tādēļ šādu pacientu gadījumā jāievēro sevišķa piesardzība.
Pacientiem ar bipolāriem afektīviem traucējumiem, kas lietojuši antidepresantus (tai skaitā venlafaksīnu), var rasties mānija vai hipomānija. Tāpat kā citi antidepresanti venlafaksīns piesardzīgi jālieto pacientiem, kuriem anamnēzē vai ģimenes anamnēzē ir mānijas epizodes, kā arī tā lietošana jāpārtrauc visiem pacientiem, kuriem sākusies mānijas fāze.
Nelielai daļai antidepresantus lietojošo pacientu (tai skaitā venlafaksīna terapijas, devas maiņas vai terapijas pārtraukšanas gadījumā) var rasties agresija. Pacientiem, kuriem anamnēzē ir agresija, venlafaksīns, tāpat kā citi antidepresanti, jālieto piesardzīgi.
Tā kā pēc līdz šim gūtās pieredzes nav iespējams drošticami aplēst venlafaksīna spēju izraisīt ļaunprātīgu lietošanu un atkarību, pacientiem, kuriem anamnēzē ir ļaunprātīga zāļu lietošana un atkarība, cieši jāuzrauga ļaunprātīgas venlafaksīna lietošanas izpausmes.
Serotonīna atpakaļsaistīšanās inhibitori (SSAI) var nomākt trombocītu salipšanu. Venlafaksīna terapijas laikā var palielināties ādas un gļotādas asiņošanas risks. Pacientiem, kuriem ir nosliece uz asiņošanu, stingri jāuzrauga.
Pacienti jāinformē, ka jebkādu alerģijas izpausmju rašanās gadījumā jāapmeklē ārsts. Klīniskā pētījuma laikā izsitumi radušies 2% venlafaksīnu lietojošo pacientu. Pacienti jāinformē, ka par izsitumu, nātrenes vai citu alerģijas simptomu rašanos jāziņo ārstam.
Nav noteikts venlafaksīna terapijas drošums un efektivitāte kombinācijā ar ķermeņa masu mazinošiem līdzekļiem, tai skaitā fentermīnu. Venlafaksīna lietošana vienlaikus ar pretaptaukošanās līdzekļiem nav ieteicama. Venlafaksīna lietošana nav indicēta ķermeņa masas mazināšanai ne monoterapijā, ne kombinācijā ar citiem līdzekļiem.
5,3% ar venlafaksīnu ārstēto pacientu (un 0,0% ar placebo ārstēto pacientu), kas ar placebo kontrolētos klīniskos pētījumos vismaz 3 mēnešus saņēmuši terapiju, klīniski nozīmīgi paaugstinājies holesterīna līmenis serumā. Ilglaika terapijas laikā jāapsver holesterīna līmeņa noteikšana serumā.
Abstinences simptomi pēc terapijas pārtraukšanas
Pārtraucot terapiju, sevišķi tad, ja tas notiek pēkšņi, bieži rodas abstinences simptomi (skatīt apakšpunktu 4.8).
Abstinences simptomu risks var būt atkarīgs no vairākiem faktoriem, tai skaitā terapijas ilguma un devas, kā arī devas mazināšanas ātruma. Pēc SSAI/NSAI terapijas pārtraukšanas radies reibonis, jušanas traucējumi (tai skaitā parestēzija un elektriska šoka sajūta), miega traucējumi (tai skaitā bezmiegs un intensīvi sapņi), nemiers vai trauksme, slikta dūša un/vai vemšana, trīce, apjukums, svīšana, galvassāpes, caureja, sirdsklauves, emocionāla nestabilitāte, sakaitināmība un redzes traucējumi. Parasti šie simptomi ir viegli vai vidēji smagi, taču dažiem pacientiem tie var izpausties smagi. Tie parasti rodas dažās pirmajās dienās pēc terapijas pārtraukšanas, taču ļoti retos gadījumos šādi simptomi radušies pacientiem, kas nejauši aizmirsuši lietot devu. Parasti šie simptomi izzūd paši, parasti 2 nedēļu laikā, taču dažiem pacientiem tie var būt ilgāk (2‑3 mēnešus vai ilgāk). Tādēļ ieteicams Venlagamma lietošanu pārtraukt pakāpeniski vairāku nedēļu vai mēnešu laikā atbilstoši pacienta vajadzībām (skatīt apakšpunktu 4.2 "Terapijas pārtraukšana").
Venlagamma 150mg ilgstošās darbības cietās kapsulas:
Šis produkts satur saulrieta dzelteno (E110). Saulrieta dzeltenais (E110) var izraisīt alerģiskas reakcijas.
4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Ja venlafaksīns un MAO inhibitori tiek lietoti vienlaikus vai neilgi viens pēc otra, nevar izslēgt iespējami dzīvībai bīstamas mijiedarbības. Novērotie simptomi ir trīce, mioklonuss, svīšana, slikta dūša, vemšana, karstuma viļņi, reibonis un hipertermija, kuras izpausmes līdzinās ļaundabīgam neiroleptiskam sindromam, krampji un nāve. Tādēļ stingri jāievēro apakšpunktā 4.3 sniegtie norādījumi. Pamatojoties uz zināmo venlafaksīna darbības mehānismu un serotonīnerģiskā sindroma iespēju, piesardzība ieteicama, venlafaksīnu lietojot vienlaikus ar aktīvām vielām, kas var ietekmēt serotonīnerģisko neiromediatoru sistēmu (piemēram, litiju, triptāniem, SSAI).
Pētījumā par mijiedarbību ar haloperidolu tika iegūti šādi rezultāti haloperidolam: par 42% mazinājās kopējais klīrenss, par 70% palielinājās AUC, par 88% palielinājās Cmax, taču nemainījās eliminācijas pusperiods. Tas jāpatur prātā, ja venlafaksīns tiek lietots vienlaikus ar haloperidolu.
Dažiem klozapīnu lietojošiem pacientiem ziņots par paaugstinātu klozapīna līmeni, kas pēc venlafaksīna pievienošanas terapijai uz laiku saistīts ar nevēlamu iedarbību (piemēram, krampjiem).
Venlafaksīna lietošana vienlaikus ar risperidonu palielina risperidona biopieejamību, bet vispārējās risperidona un 9-hidroksirisperidona farmakokinētiskās īpašības nozīmīgi nemainās.
Pēc venlafaksīna lietošanas pacientiem, kas lieto varfarīnu, novērota tromboplastīna laika, parciālā tromboplastīna laika un INR palielināšanās. Ieteicams stingri uzraudzīt pacientus, kas saņem terapiju ar antikoagulantiem.
Cimetidīns inhibē venlafaksīna pirmās aprites metabolismu aknās, taču nozīmīgi neietekmē O-demetilvenlafaksīna, kas sistēmiskā asinsritē ir lielākā daudzumā, veidošanos vai izvadīšanu. Tādēļ, venlafaksīnu lietojot vienlaikus ar cimetidīnu, devas pielāgošana nav nepieciešama. Gados vecākiem pacientiem vai pacientiem ar aknu disfunkciju šī mijiedarbība var būt izteiktāka; tādēļ šādiem pacientiem, venlafaksīnu lietojot vienlaikus ar cimetidīnu, var būt indicēta mazāka sākumdeva un piemērota iespējamo nevēlamo blakusparādību uzraudzība.
Imipramīns neietekmē venlafaksīna un O-demetilvenlafaksīna farmakokinētiskās īpašības. Arī venlafaksīnam nav ietekmes uz imipramīna vai 2-hidroksiimipramīna farmakokinētiku; taču, lietojot vienlaikus ar venlafaksīnu, aktīvā metabolīta dezipramīna līmenis asinīs var būt nedaudz paaugstināts, bet 2-hidroksidezipramīna līmenis – būtiski paaugstināts.
Farmakokinētiskā pētījumā, kurā piedalījās CYP2D6 intensīvie metabolizētāji (IM) vai vājie metabolizētāji (VM), ketokonazola ievadīšana izraisīja venlafaksīna un O-demetilvenlafaksīna koncentrācijas palielināšanos plazmā. Venlafaksīna Cmax palielinājās par 26% (IM) vai 48% (VM), bet O-demetilvenlafaksīna Cmax – par 14% (IM) vai 29% (VM). Venlafaksīna AUC pieauga par 21% (IM) vai 70% (VM), bet O-demetilvenlafaksīna AUC – par 23% (IM) vai 141% (VM); skatīt arī apakšpunktu 5.2.
Piecas dienas ilgā mijiedarbības pētījumā, kurā piedalījās veseli brīvprātīgie, venlafaksīna (pa 50mg ik pēc 8h) lietošana vienlaikus ar metoprololu (pa 100mg ik pēc 24h) izraisīja metoprolola koncentrācijas palielināšanos plazmā par 30‑40%, bet aktīvā metabolīta α-hidroksimetoprolola koncentrācija plazmā nemainījās. Šo rezultātu klīniskā nozīme nav zināma. Metoprolols nemainīja venlafaksīna un O-demetilvenlafaksīna (ODV) farmakokinētiskās īpašības.
Venlafaksīna un O-demetilvenlafaksīna farmakokinētiskās īpašības līdzsvara stāvoklī neietekmē vienlaikus litija ievadīšana. Venlafaksīns neietekmē litija farmakokinētiskās īpašības. Pētījumos par diazepāmu un alkoholu (skatīt apakšpunktu 4.7) nav gūti pierādījumi par mijiedarbību ar venlafaksīnu.
Sekojošais apgalvojums attiecināms uz venlafaksīna lietošanu vienlaikus ar aktīvām vielām, kuras metabolizē citohroma P450 izoenzīmi. Venlafaksīns ir vājš CYP2D6 inhibitors, un in vitro nav novērota izoenzīmu CYP1A2, CYP2C9, CYP3A4 un CYP2C19 inhibēšana. Tādēļ maz iespējama mijiedarbība ar aktīvām vielām, kuras metabolizē šīs enzīmu sistēmas (skatīt apakšpunktu 5.2).
Alfa un beta simpatomimētiskie līdzekļi (adrenalīns, noradrenalīns, dopamīns) hemostatiskas procedūras laikā, kad tiek veikta subkutāna vai gingivāla injekcija, var izraisīt sirds kambaru ritma traucējumus, jo palielinās sirds uzbudināmība.
Venlafaksīns kopā ar alfa un beta simpatomimētiskiem līdzekļiem, ja tie tiek ievadīti intravenozi, var izraisīt paroksismālu hipertensiju un iespējamus sirds ritma traucējumus (inhibēta simpatomimētiskā līdzekļa iekļūšana simpātiskajā šķiedrā).
Venlafaksīna lietošana vienlaikus ar līdzekļiem, kas satur plankumaino asinszāli (Hypericum perforatum), var pastiprināt serotonīnerģisko aktivitāti un palielināt blakusparādību rašanās biežumu.
Piesardzība jāievēro, selektīvos serotonīna atpakaļsaistīšanās inhibitorus (SSAI) lietojot vienlaikus ar antikoagulantiem (NPIL, salicilskābes atvasinājumi, tiklopidīns u.c.) vai citām zālēm, kas palielina asiņošanas risku. Piesardzība jāievēro pacientiem ar asinsreces traucējumiem.
4.6 Grūtniecība un zīdīšana
Grūtniecība
Nav datu par venlafaksīna lietošanu grūtniecēm. Pētījumos ar dzīvniekiem pierādīta šī līdzekļa reproduktīvā toksicitāte (skatīt apakšpunktu 5.3). Potenciālais risks cilvēkam nav zināms. Venlafaksīnu grūtniecības laikā nevajadzētu lietot, ja vien nav absolūta nepieciešamība. Ja venlafaksīns tiek lietots pirms bērna dzimšanas, jāapsver iespējama abstinence jaundzimušajam. Dažiem jaundzimušajiem, uz kuriem venlafaksīns iedarbojies vēlu trešajā grūtniecības trimestrī, radušās komplikācijas, kuru gadījumā nepieciešama vai nu mehāniska plaušu ventilācija, vai arī ilgāka hospitalizācija. Sievietēm jāieteic nekavējoties informēt ārstu, ja viņām iestājas grūtniecība vai viņas plāno grūtniecību Venlagamma terapijas laikā.
Zīdīšanas periods
Venlafaksīns un tā aktīvais metabolīts O-demetilvenlafaksīns tiek izvadīts ar mātes pienu. Ietekme uz zīdaini nav skaidra. Tādēļ jāpieņem lēmums, vai turpināt/pārtraukt zīdīšanu un vai turpināt/pārtraukt terapiju ar venlafaksīnu, ievērojot zīdīšanas labvēlīgo ietekmi uz zīdaini un venlafaksīna terapijas pozitīvo ietekmi uz māti.
4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Eksperimentālos pētījumos, kuros piedalījušies veseli brīvprātīgie, pierādīts, ka venlafaksīns neietekmē psihomotoro, kognitīvo vai kompleksas uzvedības spēju. Taču, tā kā atsevišķiem pacientiem nevar izslēgt spriešanas, domāšanas vai motoro prasmju traucējumus, pacienti jābrīdina nevadīt transportlīdzekļus un neapkalpot bīstamus mehānismus, līdz viņi nav pārliecināti, ka terapija ar šīm zālēm nerada uzmanības traucējumus.
Lai arī venlafaksīns nepastiprina alkohola radītos uzmanības traucējumus, vispārēju apsvērumu dēļ lietošana vienlaikus ar alkoholu nav ieteicama.
4.8 Nevēlamās blakusparādības
Nevēlamās blakusparādības parasti ir devatkarīgas un galvenokārt rodas, sākot terapiju.
Par nevēlamo blakusparādību biežumu tiek ziņots, izmantojot šādus pieņēmumus:
Ļoti bieži (³1/10)
Bieži (³1/100 līdz <1/10)
Retāk (³1/1 000 līdz <1/100)
Reti (³1/10 000 līdz <1/1 000)
Ļoti reti (<1/10 000)
Nezināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem)
Par nevēlamo blakusparādību, kas klīniskos pētījumos radušās biežāk nekā 0,1% pacientu, biežumu ziņots, pamatojoties uz rašanās biežuma starpību venlafaksīna un placebo grupā. Citām nevēlamām blakusparādībām norādīts absolūtais vai aplēstais rašanās biežums.
Vispārējie traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā
Bieži: astēnija/spēka izsīkums
Retāk: fotosensitivitātes reakcija, garšas sajūtas pārmaiņas
Ļoti reti: anafilakse
Sirds funkcijas traucējumi
Retāk: sinkope, tahikardija
Ļoti reti: QT intervāla vai QRS pagarināšanās, sirds kambaru mirgošana, ventrikulāra tahikardija (tai skaitā torsades de pointes)
Asinsvadu sistēmas traucējumi
Bieži: hipertensija, vazodilatācija (parasti karstuma viļņi)
Retāk: hipotensija, ortostatiska hipotensija
Asins un limfatiskās sistēmas traucējumi
Retāk: ekhimoze, gļotādas asiņošana
Reti: pagarināts asinsreces laiks, trombocitopēnija
Ļoti reti: asins diskrāzija (agranulocitoze, aplastiskā anēmija, neitropēnija, pancitopēnija)
Respiratorās, krūšu kurvja un videnes slimības
Bieži: žāvāšanās
Ļoti reti: pulmonāla eozinofilija
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi
Ļoti bieži: slikta dūša
Bieži: vemšana, anoreksija, aizcietējums
Retāk: zobu griešana, caureja
Ļoti reti: pankreatīts
Metabolisma un barošanās traucējumi
Bieži: paaugstināts holesterīna līmenis serumā (īpaši pēc ilgstošas lietošanas un, iespējams, lietojot lielākas devas), ķermeņa masas mazināšanās
Retāk: aknu enzīmu līmeņa pārmaiņas, ķermeņa masas palielināšanās, hiponatrēmija
Reti: hepatīts, neadekvātas antidiurētiskā hormona sekrēcijas sindroms (NADHS) (skatīt apakšpunktu 4.4)
Ļoti reti: paaugstināts prolaktīna līmenis
Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi
Ļoti reti: rabdomiolīze
Nervu sistēmas traucējumi
Ļoti bieži: sausa mute
Bieži: reibonis, bezmiegs, nervozitāte, sedācija, patoloģiski sapņi, mazināta dzimumdziņa, parestēzija, trīce, hipertonija
Retāk: apātija, halucinācijas, mioklonuss, uzbudinājums
Reti: akatīzija, krampji, mānija, neiroleptiskais ļaundabīgais sindroms, serotonīna sindroms
Ļoti reti: delīrijs, ekstrapiramidālas reakcijas (tai skaitā distonija, diskinēzija, tardīvā diskinēzija)
Acu slimības
Bieži: patoloģiska redzes akomodācija, midriāze, patoloģiska redze
Ļoti reti: šaurleņķa glaukoma
Ausu un labirinta bojājumi
Retāk: džinkstēšana ausīs
Ādas un zemādas audu bojājumi
Ļoti bieži: svīšana (tai skaitā nakts svīšana)
Retāk: izsitumi, alopēcija
Ļoti reti: erythema multiforme, Stīvensa-Džonsona sindroms, nieze, nātrene
Nieru un urīnceļu traucējumi
Bieži: patoloģiska ejakulācija/orgasms un impotence vīriešiem, apgrūtināta urinēšana
Retāk: anorgasmija sievietēm, menorāģija, urīna aizture
Venlafaksīna terapijas laikā vai uzreiz pēc terapijas pārtraukšanas ziņots par pašnāvnieciska domāšanas veida un pašnāvnieciskas uzvedības gadījumiem (skatīt apakšpunktu 4.4).
Abstinences simptomi pēc terapijas pārtraukšanas
Pēkšņas lietošanas pārtraukšanas, devas mazināšanas vai terapijas pārtraukšanas, pakāpeniski mazinot devu, gadījumā radušies šādi simptomi: nogurums, miegainība, galvassāpes, džinkstēšana ausīs, krampji, reibonis, miega traucējumi, bezmiegs, trauksme, nervozitāte, uzbudinājums, apjukums, hipomānija, parestēzija, sausa mute, anoreksija, slikta dūša, vemšana, caureja un svīšana. Vairums abstinences simptomu nav nopietni un ir pašlimitējoši.
Pediatriski pacienti
Ar placebo kontrolētos klīniskos pētījumos, kuros piedalījušies bērni un pusaudži, vispārējās blakusparādības bija līdzīgas, kādas tās bijušas pieaugušiem. Pediatriskos klīniskos pētījumos bija daudz ziņojumu par naidīgumu un, īpaši pacientiem ar smagu depresiju, par ar pašnāvību saistītām izpausmēm (piemēram, pašnāvnieciskām domām un paškaitējumu). Tāpat kā pieaugušiem, arī pediatriskiem pacientiem mazinājās ēstgriba, ķermeņa masa, radās hipertensija un paaugstinājās holesterīna līmenis serumā (skatīt apakšpunktu 4.4 “Lietošana bērniem un pusaudžiem”). Citas nevēlamās blakusparādības bija vēdersāpes, uzbudinājums, dispepsija, ekhimoze, deguna asiņošana un mialģija.
4.9 Pārdozēšana
Pārdozēšanas simptomi
Venlafaksīna pārdozēšanas gadījumā, parasti kombinācijā ar citām aktīvām vielām un/vai alkoholu, saņemti spontāni ziņojumi par pārmaiņām EKG (piemēram, QT intervāla pagarināšanos, QRS pagarināšanos, Hisa kūlīša zara blokādi), sinusa un ventrikulāru tahikardiju, bradikardiju, hipotensiju, reiboni, apziņas līmeņa pārmaiņu (no miegainības līdz komai), krampjiem un nāvi.
Aprūpe pārdozēšanas gadījumā
Ieteicami parastie vispārējie balstterapijas un simptomātiskie pasākumi; jāmonitorē sirds ritms un vitālās pazīmes. Ja ir aspirācijas risks, vemšanas ierosināšana nav ieteicama. Kuņģa skalošana var būt indicēta, ja to iespējams veikt agri vai pacientiem ar intoksikācijas simptomiem. Uzsūkšanos var ierobežot arī aktivizētās ogles lietošana. Piespiedu diurēze, dialīze, hemoperfūzija un asins masas pārliešana, iespējams, nav efektīva. Nav zināmi specifiski venlafaksīna antidoti.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1 Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa:
Citi antidepresanti
ATĶ kods: N06A X16
Venlafaksīns un tā aktīvais metabolīts O-demetilvenlafaksīns (ODV) ir spēcīgi neironu serotonīna un noradrenalīna atpakaļsaistīšanās inhibitori (SNAI) un vāji dopamīna atpakaļsaistīšanās inhibitori. Venlafaksīna antidepresanta darbība pa daļai tiek skaidrota ar CNS neiromediatoru aktivitātes pastiprināšanos.
Pretēji tricikliskiem antidepresantiem venlafaksīnam nav afinitātes pret histamīnerģiskiem (H1), holīnerģiskiem (M) vai adrenerģiskiem (a1, a2) receptoriem. Venlafaksīnam praktiski nav afinitātes arī pret opiātu, benzodiazepīna, fenciklidīna (PCP) vai N-metil-D-aspartāma (NMDA) receptoriem. Venlafaksīns neietekmē monoamīnoksidāzi (MAO).
Dzīvnieku modeļos iegūti pierādījumi par venlafaksīna antidepresanta un anksiolītisku ietekmi. Nav gūti pierādījumi par sedatīvu, miorelaksantu, anorektisku vai antipsihotisku iedarbību. Kopējā venlafaksīna ietekme uz CNS dzīvnieku pētījumos ir diezgan nenozīmīga. Izšķiršanas eksperimentos ar primātiem venlafaksīns neradīja nozīmīgu ļaunprātīgas lietošanas risku stimulējošas vai nomācošas darbības dēļ.
Venlafaksīnam pierādīta vietējās anestēzijas līdzekļa un vidēji stipra analgētiska iedarbība. Venlafaksīns neietekmē glikozes homeostāzi. Venlafaksīna lietošanas gadījumā, salīdzinot ar placebo, novērota statistiski nozīmīga asinsspiediena paaugstināšanās. To, vismaz daļēji, var izraisīt aktīvās vielas darbības mehānisms. Nav novērota ietekme uz asinsreces sistēmu.
5.2 Farmakokinētiskās īpašības
Absorbcija
Venlafaksīns labi uzsūcas, un tam ir intensīvs pirmās aprites metabolisms aknās. Pēc vienas devas lietošanas pa 25 līdz 150 mg tūlītējas izdalīšanās tablešu formā venlafaksīna un tā galvenā aktīvā metabolīta vidējā maksimālā koncentrācija plazmā bija atbilstoši no aptuveni 37 līdz 163 un no 61 līdz 325 ng/ml, un tā tika sasniegta atbilstoši 2,1‑2,4 un 4‑4,6 stundās. Pēc venlafaksīna lietošanas (pa 75 mg) pēc 5,5 un 9 stundām tika noteikta līdzsvara maksimālā koncentrācija plazmā atbilstoši 71 ± 40 vai 122 ± 48 ng/ml. Venlafaksīna un O-demetilvenlafaksīna līmenis plazmā ir proprocionāls devai.
Ilglaika lietošana brīvprātīgiem nav bijusi saistīta ar venlafaksīna vai O-demetilvenlafaksīna akumulēšanos.
Venlafaksīna ilgstošās darbības formas lietošanai ar maltīti nav nozīmīgas ietekmes uz venlafaksīna absorbciju un sekojošo O-demetilvenlafaksīna veidošanos.
Izkliede
Venlafaksīna un O-demetilvenlafaksīna piesaistīšanās pie plazmas proteīniem ir atbilstoši 27% un 30%. Venlafaksīna izkliedes tilpums pēc intravenozas ievadīšanas ir 4,4 ± 1,9 l/kg.
Metabolisms
Venlafaksīns tiek intensīvi metabolizēts aknās. Citohroma P450 izoenzīms CYP2D6 venlafaksīnu metabolizē līdz aktīvam galvenajam metabolītam O-demetilvenlafaksīnam. Lai arī CYP2D6 relatīvā aktivitāte dažādām personām var atšķirties, devas pielāgošana nav nepieciešama, jo venlafaksīnam un O-demetilvenlafaksīnam ir līdzīgas farmakoloģiskās īpašības. Bez CYP2D6 venlafaksīna metabolisko elimināciju veic arī citohroma P450 izoenzīms CYP3A4. Pētījumos pierādīts, ka venlafaksīns ir tikai vājš CYP2D6 inhibitors, bet izoenzīmu CYP1A2, CYP2C9 un CYP3A4 inhibēšana in vitro pētījumos nav pierādīta. To apliecina arī in vivo mijiedarbības pētījumi ar šādām aktīvām vielām : alprazolāmu (CYP3A4), kofeīnu (CYP1A2), karbamazepīnu (CYP3A4), diazepāmu (CYP3A4 un CYP2C19) un tolbutamīdu (CYP2C9).
Eliminācija
Vidējais venlafaksīna un O-demetilvenlafaksīna eliminācijas pusperiods ir atbilstoši aptuveni 5 un 11 stundas. Pēc venlafaksīna lietošanas(pa 75 mg) šķietamais eliminācijas pusperiods ir atbilstoši 14,1 ± 10,5 and 17,6 ± 6,5 stundas, un to pamatā noteic aizkavētā absorbcija, nevis eliminācija.
Venlafaksīns un tā metabolīti tiek izvadīti galvenokārt caur nierēm. Aptuveni 87% venlafaksīna devas 48 stundu laikā nonāk urīnā nemainīta venlafaksīna, O-demetilvenlafaksīna, O-demetilvenlafaksīna konjugātu vai citu, mazākā koncentrācijā esošu metabolītu formā.
Īpašas pacientu grupas
Vecumam un dzimumam nav klīniski nozīmīgas ietekmes uz venlafaksīna un O-demetilvenlafaksīna farmakokinētiskajām īpašībām.
Pacientiem ar kompensētu aknu cirozi (vidēji smagi aknu funkciju traucējumi) gan venlafaksīna, gan O-demetilvenlafaksīna (ODV) izkliede ir nozīmīgi mainījusies. Mazinātais venlafaksīna metabolisms un mazinātā O-demetilvenlafaksīna eliminācija izraisīja gan venlafaksīna, gan O-demetilvenlafaksīna koncentrācijas palielināšanos plazmā. Citā pētījumā, kurā venlafaksīnu iekšķīgi vai intravenozi lietoja 21 pētījuma dalībnieks ar viegliem (A pakāpe pēc Child-Pug klasifikācijas, n=11) vai vidēji smagiem (B pakāpe pēc Child-Pugh klasifikācijas, n=10) aknu funkciju traucējumiem, venlafaksīna biopieejamība un eliminācijas pusperiods pēc iekšķīgas lietošanas bija gandrīz divreiz lielāks nekā pacientiem bez traucējumiem, bet klīrenss mazinājās par vairāk nekā pusi. ODV eliminācijas pusperiods palielinājās par aptuveni 40%, bet ODV klīrenss bija līdzīgs klīrensam pacientiem bez traucējumiem. Bija novērojama plaša variabilitāte dažādiem pacientiem.
Pacientiem ar vidēji smagiem vai smagiem nieru darbības traucējumiem bija mazināts gan venlafaksīna, gan O-demetilvenlafaksīna kopējais klīrenss, bet palielinājās eliminācijas pusperiods.
Biopieejamība
Pēc vienas 50 mg iekšķīgas devas urīnā nonāca 92% radioaktīvi iezīmētā venlafaksīna, kas liecina par gandrīz pilnīgu absorbciju. Intensīvā pirmās aprites hepatiskā metabolisma dēļ, kura rezultātā rodas aktīvais metabolīts O-demetilvenlafaksīns, paša venlafaksīna absolūtā biopieejamība mazinās līdz 40‑45%.
5.3 Preklīniskie dati par drošību
Venlafaksīns un tā galvenie metabolīti daudzos un dažādos testos nav bijuši mutagēni cilvēkam. Ilglaika pētījumos ar žurkām un pelēm nav gūti pierādījumi par kancerogēnu iedarbību.
Reproduktīvās toksicitātes pētījumos ar žurkām un trušiem netika novērota teratogēna, taču tika novērota embriotoksiska iedarbība. Žurkām, lietojot mazāko pārbaudīto devu 10 mg/kg, radās fetotoksiska ietekme - augšanas aizkavēšanās. Lietojot devu virs 10 mg/kg, iespējams, dēļ toksiskās ietekmes uz māti, tika novērota palielināta peri- un postnatālā mirstība.
Reprodukcijas un auglības pētījumos ar žurkām perorāla deva, kas astoņas reizes (rēķinot mg/kg) vai divas reizes (rēķinot mg/kg) pārsniedza ieteicamo maksimālo dienas devu cilvēkam, neietekmēja atbilstoši tēviņu un mātīšu auglību.
Auglības mazināšanās tika novērota pētījumā, kurā gan žurku tēviņi, gan mātītes tika pakļauti venlafaksīna galvenā metabolīta O-demetilvenlafaksīna iedarbībai. Šī ODV kopējā iedarbība bija aptuveni 1 līdz 2 reizes lielāka par to iedarbību, ko cilvēkam rada venlafaksīna deva pa 375 mg/dienā. Šo rezultātu nozīme cilvēkam nav zināma.
Preklīniskie venlafaksīna pētījumi liecina par daļēju sirds nātrija kanālu blokādi mikromolārā koncentrācijā. Šīs parādības saistība ar aritmiju un sirds kambaru mirgošanu pēc venlafaksīna pārdozēšanas vai metabolisma inhibēšanas nav skaidra.
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
6.1 Palīgvielu saraksts
Venlagamma 37,5mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Kapsulas saturs:
Kodols:
Mikrokristāliska celuloze
Povidons (K-90)
Talks
Koloidāls bezūdens silīcija dioksīds
Magnija stearāts
Apvalks:
Etilceluloze (7 CP)
Kopovidons (s 630)
Kapsulas korpuss/vāciņš:
Titāna dioksīds (E171)
Melnais dzelzs oksīds (E172)
Sarkanais dzelzs oksīds (E172)
Dzeltenais dzelzs oksīds (E172)
Želatīns
Apdrukas tinte:
Šelaks
Butanols
Propilēnglikols
Sarkanais dzelzs oksīds (E172)
Venlagamma 75mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Kapsulas saturs:
Kodols:
Mikrokristāliska celuloze
Povidons (K-90)
Talks
Koloidāls bezūdens silīcija dioksīds
Magnija stearāts
Apvalks:
Etilceluloze (7 CP)
Kopovidons (s 630)
Kapsulas korpuss/vāciņš:
Titāna dioksīds (E171)
Melnais dzelzs oksīds (E172)
Sarkanais dzelzs oksīds (E172)
Želatīns
Apdrukas tinte:
Šelaks
Butanols
Propilēnglikols
Sarkanais dzelzs oksīds (E172)
Venlagamma 150mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Kapsulas saturs:
Kodols:
Mikrokristāliska celuloze
Povidons (K-90)
Talks
Koloidāls bezūdens silīcija dioksīds
Magnija stearāts
Apvalks:
Etilceluloze (7 CP)
Kopovidons (s 630)
Kapsulas korpuss/vāciņš:
Titāna dioksīds (E171)
Briljanta zilais (E133)
Allura sarkanais (E129)
Saulrieta dzeltenais (E110)
Želatīns
Apdrukas tinte:
Šelaks
Butanols
Propilēnglikols
Nātrija hidroksīds
Povidons (K-16)
Titāna dioksīds (E171)
6.2 Nesaderība
Nav piemērojama.
6.3 Uzglabāšanas laiks
2 gadi
6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Šim medicīniskam produktam nav īpašu uzglabāšanas nosacījumu.
6.5 Iepakojuma veids un saturs
Venlagamma 37,5mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
PVH/Polihlortrifluoretilēna/Al blisteriepakojums ar 7, 10, 14, 20, 28, 30, 50, 56, 60, 100 ilgstošās darbības kapsulām.
Venlagamma 75mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
PVH/Polihlortrifluoretilēna/Al blisteriepakojums ar 7, 10, 14, 20, 28, 30, 50, 56, 60, 100 ilgstošās darbības kapsulām.
Venlagamma 150mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
PVH/Polihlortrifluoretilēna/Al blisteriepakojums ar 7, 10, 14, 20, 28, 30, 50, 56, 60, 100 ilgstošās darbības kapsulām.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai
Nav īpašu prasību.
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
Wörwag Pharma GmbH & Co. KG
Calwer Str. 7, 71034 Böblingen, Vācija
8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(I)
Venlagamma 37,5mg ilgstošās darbības cietās kapsulas: 08-0221
Venlagamma 75mg ilgstošās darbības cietās kapsulas: 08-0222
Venlagamma 150mg ilgstošās darbības cietās kapsulas: 08-0223
9. REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
25.09.2008
10. TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
